Krīzes (dzīves posmi, kurā esošais nav vairs adaptīvs reālajai
situācijai, piemēram, uzskati, vēlmes, uzvedība, sadarbība un c.) ir
cilvēka dzīves neatņemama sastāvdaļa.
Nonākot krīzes posmā, cilvēks, vai nu attīstās, vai paliek tajā, vai
atgriežas vēl iepriekš neadaptētajā krīzē.
Pusmūža krīze saistās ar dzīves galīguma izjūtu, tātad arī šķiršanos no
esošā, ķermeņa neatgriezeniskām izmaiņām, fiziskā potenciāla
samazināšanos. Tas viss bieži vien izraisa nemieru, satraukumu.
Saasinās maģiskā domāšana, bailes no ,,ļaunas acs’’.
Krīzē parādās katra cilvēka mentālais briedums.
Pienākot pusmūžam, bērni ir izauguši, viņiem veidojas sava
patstāvīgā dzīve un vecāki vairs nav nepieciešamība. Ne vienmēr to ir
iespējams pieņemt. Bieži var rasties vilšanās, pamestības, vientulības
vai aizvainojuma izjūta.
Visbiežāk, tieši šajā dzīves ceļa posmā pēc ilgstošā laulībā
nodzīvotiem gadiem notiek šķiršanās, jo tiek atrasts ,,vainīgais‘’
savai neapmierinātībai, ,,sabojātajai’’ dzīvei un kā ,,glābiņš’’ tiek
uztvertas jaunas attiecības (vīrieši bieži izvēlas jaunākas partneres, lai
šķietami pagarinātu ,,jaunību’’, apturot savu mentālo attīstību).
Raksturīga dzīves bezjēdzīguma izjūta, nespēja būt vienam. Realitāte
kļūst biedējoša. Bieži cilvēki dodas, piemēram, uz Indiju laimes
meklējumos, vai pēc atļaujas dzīvot, kā vēlētos, notiek dažādu ticību
maiņa, pievēršanās galējām diētām un citiem ,,brīnumlīdzekļiem’’.
Kādu laiku cilvēks jūtas labi, jo ir saņēmis baudas izjūtu,
apmierinājumu. Tomēr šīm izjūtām raksturīgs īslaicīgums un tāpēc tās
vajag vēl un vēl – līdzīgi kā alkoholiķim alkoholu. Te nenotiek
mentāla attīstība, nobriedums.
Dažkārt, cilvēki mēdz baidīties no sastapšanās pašiem ar sevi,
atņemot iespēju pilnvērtīgai, adaptīvai dzīvei – dzīvei ar jēgu,
pieņemot realitāti.