Pusmūža krīze saistās ar dzīves galīguma izjūtu, tātad arī šķiršanos no esošā, ķermeņa neatgriezeniskām izmaiņām, fiziskā potenciāla samazināšanos. Tas viss bieži vien izraisa nemieru, satraukumu, provocē depresīvas izjūtas.
Šajā dzīves posmā, cilvēks īpaši spēcīgi var izjust neapmierinātību ar savu dzīvi.
Pusmūža krīze var būt gan sievietēm, gan vīriešiem. Tā var skart cilvēkus neatkarīgi no finansiālajiem ieņēmumiem, ģimenes stāvokļa.
Šajā laikā mēdz rasties aizvainojuma izjūta, jo bērni ir pieauguši, veido patstāvīgu dzīvi. Ne vienmēr to var pieņemt.
Pusmūža krīzes palaidējmehānisms var būt tuvu cilvēku nāve (vecāku, draugu). Pārdzīvojot zaudējumu, rodas spēcīga vientulības izjūta.
Bieži vien cilvēki kļūst izteikti neapmierināti, ka nav sasnieguši savus mērķus.
Šis laiks mēdz būt dziļu pārdomu pārņemts. Tiek uzdoti jautājumi sev- kā būtu, ja būtu…
Cilvēkiem var rasties nožēla par savām izvēlēm – karjeru, sievu vai vīru, dzīvesveidu.
Īpaši spēcīgi šo krīzi pārdzīvo atkarīgi cilvēki. Var tikt pārmērīgi lietots alkohols, izvēlēts neveselīgs dzīvesveids un gadās, ka tiek pārtrauktas ilgstošas attiecības, pamesta ģimene.
Pusmūža krīzes pazīmes var būt arī bezkontroles iepirkšanās; strauja apkārtējo cilvēku vides maiņa, kas piepildīta ar jaunākiem pēc vecuma cilvēkiem; neapmierinātība ar saviem sasniegumiem darbā; pastāvīga sevis salīdzināšana ar citiem; pēkšņa naida, aizkaitināmības parādīšanās; miega traucējumi; pastiprināta interese par reliģiju; ilgstošām domām par nāvi un to, kas būs pēc tam.
Pusmūža krīzes izpausmes var būt dažādas. Pazīmes ir atkarīgas no cilvēka pašvērtības, personības un motivācijas dzīvei.
Šīs krīzes laiku cilvēks var pārvarēt arī patstāvīgi, veicot pašanalīzi par savu uzvedību un emocijām.
Palīdzošas ir fiziskās un sociālās aktivitātes, patīkamas, iepriecinošas nodarbes, apzināti pārdzīvojumi, rūpes par mājdzīvniekiem.