Bieži tiek runāts par meliem attiecībās, taču ne vienmēr tie ir apzināti.
Cilvēka psihe, tāpat kā ķermenis, cenšas sevi pasargāt no traumām. Psihē darbojas aizsardzības mehānismi. Tie palīdz tikt galā ar ļoti spēcīgām un grūti izturamām emocijām – šausmām, dusmām, kaunu vai vainas izjūtu.
Dažreiz, piedzīvojot ļoti smagas emocionālas vai fiziskas traumas, psihe uz laiku “atslēdzas” no apziņas. Šo procesu sauc par disociāciju. Tā ir aizsardzība, kas palīdz nepārdzīvot sāpīgās emocijas uzreiz.
Taču, ja disociācija kļūst par cilvēka ierasto veidu reaģēt uz viņam spēcīgiem pārdzīvojumiem, var runāt par disociatīvu personību. Šādiem cilvēkiem mēdz mainīties identitātes izjūta, un attiecībās viņi bieži meklē partnerus, kuri, viņuprāt, ir “cietušie” un novērtēs viņu rūpes. Tas dod viņiem sajūtu, ka ir “saimnieks” attiecībās.
Disociatīvas personības var šķist ļoti pievilcīgas un cerību raisošas. Taču, ja attiecībās ir daudz emocionāli sarežģītu situāciju, tās kļūst grūtāk izturamas bez šīs atslēgšanās. Tad var parādīties simptomi kā galvassāpes, garastāvokļa svārstības, vai apziņas stāvokļu maiņa.
Jau kopš bērnības disociatīvi cilvēki var būt iemācījušies izlikties vai izvairīties no patiesības. Viņi bieži melo, lai gan ne vienmēr apzināti, un tas citiem var šķist mulsinoši vai kaitinoši.
Arī histēriskām personībām disociācija bieži palīdz mazināt spēcīgu satraukumu.
Par disociatīvo traucējumu pirmcēloni tiek uzskatītas jebkuras vardarbības
epizodes pret nenobriedušu personību.